ANOREXIA NERVOSA
ANOREXIA NERVOSA. Diagnozes kods F 50.0
Anoreksija ir tīši izraisīts badošanās stāvoklis,
apzināta ķermeņa masas samazināšana un uzturēšana zem fizioloģiskās normas.
Visbiežāk saslimst 14–18 gadus jaunas meitenes, kuru profesija vai vaļasprieks prasa slaidu ķermeni kā, piemēram, dejotājas, vingrotājas, balerīnas un modeles. Saslimušo sieviešu un vīriešu attiecība ir aptuveni 10:1. Ar anoreksiju saslimušajiem bieži ir raksturīga atturība savu emociju izpaušanā, noslēgts raksturs, priekšzīmīga uzvedība. Viņi gūst panākumus kā skolā, tā darbā. Bieži viņi ir uzauguši prasīgās, mērķtiecīgās un uz panākumiem orientētās ģimenēs. Anorektiķiem ir raksturīga sevis vērtēšana tikai uz ķermeņa svara un figūras pamata – jo labāk spēj kontrolēt savu svaru, jo vairāk sevi uzskata par labāk un augstāk vērtējamu.
Anorektiķiem ir raksturīga savu domu koncentrēšana uz pārtiku, garastāvokļa maiņas, uzbudināmība, koncentrēšanās grūtības, kūtrums, atraisītības trūkums publikas uzmanības priekšā. Anoreksija bieži var mīties ar bulīmiju, kad pēc ilgstošas badošanās notiek tā sauktās rijības periods, kas beidzas ar apēstās pārtikas izvemšanu.
Formas: ierobežojošā un bulīmiskā.
Klīnika:
1) apzināta svara pazemināšana un uzturēšana >15% zem normas,
2) atteikšanās no ogļhidrātiem bagāta uztura,
3) pārliecība” par ķermeņa nesamērīgiem izmēriem,
4) pastāvīga cīņa ar bada sajūtu, manipulācijas ar ēdienu,
5) amenoreja un sekundāri endokrinoloģiski traucējumi.
Sastopamība:
0,4-1% pusaudžiem,
sākums 10 - 30 g.vec.
mirstība 15-20%
Anoreksijas pazīmes ir:
- ķermeņa svara turēšana 15–25 % zem minimālās normas, kas paredzēta atbilstošajam vecumam un garumam
- spēcīgas bailes pieņemties svarā pat tad, ja svars ir nepietiekams; cilvēks, kurš cieš no šiem traucējumiem, jūtas resns pat tad, kad ir badojies
- cilvēks sevi pieradina ēst ārkārtīgi maz un vieglu ēdienu vai arī atsakās no ēšanas
- domāšana, garastāvoklis un sociālā dzīve kļūst norobežota, garastāvokļa maiņas kļūst biežākas
- attiecībā uz sievietēm būtisks simptoms ir vismaz trīs menstruālo ciklu iztrūkums pēc kārtas
- pierunāšana, prēmijas un draudi nepalīdz pat tad, ja persona pati apsola beigt badošanos
Anoreksija organismā var izraisīt ļoti nopietnas izmaiņas. Ja ēdiens netiek uzņemts pietiekami ilgi, tas var izraisīt gremošanas orgānu regresu – samazinās gremošanas sulu izdalīšanās, palēninās sagremošana, pasliktinās barības vielu uzsūkšanās. Barības vielu trūkuma dēļ tiek traucēta visa organisma attīstība, kā arī hormonālās sistēmas, nervu sistēmas u.c. orgānu darbs.
Anoreksijas fāzes
1.fāze
Kamēr vēl anoreksijai nav jūtamu tālākminēto seku un badošanās nav ieilgusi, tikmēr var uzskatīt, ka slimniece atrodas pirmajā tās fāzē. Šajā stadijā vēl ir cerības pārtraukt anoreksiju bez nopietniem veselības traucējumiem un mediķu iejaukšanās. Tāpēc ir ļoti būtiski tuviniekiem pēc iespējas ātrāk pamanīt pirmos simptomus un palīdzēt. Vajag runāt, uzklausīt, atjaunot kopīgus ģimenes ēšanas paradumus, tikai to visu ir jādara ļoti saudzīgi un bez pārmetumiem un noniecinājuma, kā arī nopietni un bez jokiem.
2.fāze
- izbeidzas menstruācijas,
- hormonāli traucējumi (apmatojums uz sejas, balss pazemināšanās..)
- asinsrites samazināšanās rokās un kājās, to salšana,
- krītas koncentrēšanās spējas,
- pastāvīgs nespēks,
- traucēts miegs,
- aizcietējumi,
- trausli lūstoši kauli, nagi un mati.
Ja situāciju nav iespējams uzlabot mājas apstākļos, tad šajā stadijā slimnieci ievieto slimnīcā. Stāvokli vēl var vērst uz labo pusi.
3. fāze
- pacienta svars nokrītas līdz pat 30kg,
- paaugstināta jutība pret infekcijām,
- organisms izlieto pēdējās enerģijas rezerves,
- apātija, depresija,
- daļa pacientu pēdējā stadijā izdara pašnāvību,
- 10%gadījumu iestājas nāve.
Šajā fāzē pacientu noteikti hospitalizē. Ja saslimusī persona vēl atsakās ēst, ir nepieciešama intravenozā asins un barības vielu ievadīšana.
Anoreksijas agrīnās pazīmes
- Jūs ievērosiet, ka jūsu meita samazina svaru. Lai to slēptu, viņa var sākt valkāt pārāk lielu apģērbu.
- Jūsu meita meklē veidus, kā izvairīties ēst kopā ar ģimeni. Viņa var teikt, ka viņas ēšanas laiks nesakrīt ar ģimenē pieņemto, vai ka viņa ir veģetāriete, vai ka viņas ēšanas paradumi ir citādi.
- Ja viņa ēd kopā ar ģimeni, ievērosiet, ka viņas šķīvis ir piepildīts ar dārzeņiem vai augļiem un tajā ir maz ogļhidrātus un taukus saturošu produktu.
- Meita var kļūt ļoti aktīva un pastiprināti sākt nodarboties ar sportu. Tā vietā, lai kopā ar ģimeni paskatītos TV, viņa mācās vai sporto.
- Jūsu meita var sākt dzert daudz kafijas vai diētisko kolu.
- Ievērosiet izmaiņas noskaņojumā. Tās bieži ir skumjas/raudāšana, viņa kļūst pārāk jutīga, aizkaitināma, nemierīga, neiecietīga.
- Meita var sākt ierauties sevī. Norobežoties no draugiem, ģimenes pasākumiem.
- Viņa var sākt pārēsties. No ledusskapja sāk pazust liels pārtikas daudzums, guļamistabā parādās tukši ēdiena iepakojumi.
- Jūsu meita var sākt vemt. Par to liecinās specifiskā smaka vai traipi vannas istabā.
- Var parādīties tukšas narkotiku paciņas vai arī jūsu meita var pārāk bieži sākt apmeklēt aptieku.
- Ievērosiet, ka jūsu meita ļoti bieži uzturas vannas istabā. Gan tūlīt pēc ēšanas, gan vairākas reizes naktī.
Ko darīt, ja es uzzinu, ka manam bērnam ir anoreksija?
Vispirms jāiegūst visu iespējamo informāciju par šo saslimšanu. Anoreksijas ārstēšana prasa daudz prasmju, apmācības un pieredzi. Jums jāiemācās „neko nedarīt”, nevis atrisināt visu ātri un viegli. Jo sevišķi grūti tas ir rīcības cilvēkiem, kas ieraduši risināt problēmas. Sāciet ar jautājumu „Kas anoreksijā ir labs un kas slikts”. Pēc tam, kad uzdodat jautājumu, būs svarīgi ne tikai uzmanīgi klausīties, kas ir grūts uzdevums daudzās ģimenēs, bet arī saprast dzirdēto.
Daži padomi, lai veicinātu sarunu
- Atrodiet klusu, komfortablu vidi un pārliecinieties, ka jūs neviens netraucēs.
- Sēdiet blakus viens otram nelielā leņķī, par cik jūs esat aktīvs klausītājs, lai jūs vienmēr redzat meitas seju un viņas ķermeņa valodu, lai varat ievērot neverbālos signālus. Runātājs jutīsies ērti, ja varēs skatīties uz jums vai vidi apkārt.
- Nebaidieties klusēt, ja jūs domājat par dzirdēto. Klusums šajā gadījumā var būt zelta vērts.
- Pārliecinieties, ka esat sapratis teikto. Mēģiniet pārfrāzēt vai atkārtot dzirdēto, citiem vārdiem pasakiet to, ko jūs dzirdējāt vai sapratāt. Tas ļaus runātājam turpināt sarunu un precizēt savu teikto.
- Ja iespējams, mēģiniet saprast emocijas, kas slēpjas aiz pateiktā. Varbūt tās ir skumjas, bailes vai dusmas. Aprakstīt emocijas, ko jūs redzat. Iespējams, ka to ir daudz un tas būs vēl mulsinošāk.
- Mērķis ir panākt jēgpilnu sarunu.
- Mēģiniet apkopot to, ko jūs esat dzirdējis ar to, ko jūs domājat un pārbaudiet, vai esat sapratis dzirdēto.
- Iespējams, ka jūsu meita domā, ka izmaiņas ir neiespējamas. Varbūt, ka meita domā, ka vieglāk ir samierināties ar slimību nekā dzīvot dzīvi bez anoreksijas.
- Centieties saprast savu bērnu un panākt, ka dzird abas puses.
- Pakāpeniski jums būs iespēja domāt par to, kā sasniegt anoreksijas radītās priekšrocības alternatīvos veidos.
- Jūs varat domāt par alternatīvām, kā risināt situāciju vieglāk.
10 un 11 punktu jūs varat sasniegt, ja jūs pilnībā izprotat situāciju. Nav divu identisku ģimeņu, ir ļoti daudz dažādu ceļu, ka dzīvot kopā.
Kā palīdzēt slimam bērnam
- Ja jūsu bērna svars ir pārāk zems, uzticiet ārstiem bērna svara pieaugumu. Nav nepieciešamas ārkārtējas kulinārijas prasmes. Jūsu bērns var ēst visu to pašu, ko pārējie ģimenes locekļi. Pārliecinieties, ka jūsu bērns ēd pietiekami daudzveidīgu pārtiku un pēc ēšanas, piemēram, atguļas, lai neizvemtu apēsto.
- Neaprobežojieties tikai ar pārtiku un svaru. Pārrunājiet attiecības. Bieži vien cilvēks ir ģimenē aizmirsts un saņem mazāk uzmanības kā citi. Ir svarīgi uztvert slimnieka jūtas, arī tad, ja tās ir, piemēram, dusmas. Ēšanas traucējumi parasti ir sauciens pēc palīdzības. Slimniekam ir svarīgi zināt, ka ģimene bažījas par viņu. Tomēr viņš nav gatavs par to runāt. Runājiet tad, kad saslimušais ir gatavs runāt, nevis tad, kad jūs to gribat.
- Neļaujiet, lai saslimušais traucē normālu ģimenes dzīvi. Cik tālu tas ir iespējams, ģimenei jāturpina normālu dzīvi.
- Neļaujiet slimajam iepirkties, gatavot maltīti vai gatavot citiem ģimenes locekļiem. Neļaujiet slimnieka ēšanas paradumiem ietekmēt citus ģimenes locekļus. Gatavojiet ēdienu ģimenei arī tad, ja slimais atsakās ēst. Šo problēmu ieteicams apspriest ar speciālistu.
- Nosakiet saprātīgas, bet stingras robežas. Piemēram, neļaujiet neēst vakariņas, ēst tikai dažus pārtikas produktus un tā tālāk.
- Mudiniet ģimenes locekļus izrādīt savstarpēju cieņu un mīlestību. Ēšanas traucējumu cēlonis bieži ir zems pašvērtējums. Nevainojiet saslimušo, ka viņš ir radījis neērtības visai ģimenei.
- Izvairieties no cīņas sarežģījumu gadījumā. Meklējiet alternatīvus veidus, kā risināt problēmas.
- Paturiet prātā, ka nav ātru risinājumu. Slimnieks ir ļoti mainījies. Tas prasa laiku. Esiet pacietīgi.
- Nepieļaujiet, ka slimnieks pieņem lēmumus par pārtiku, uzturu u.t.t. Tas ir jautājums, kas jāapspriež ar speciālistu.
- Izvairieties runāt par pacienta izskatu, par cik slimnieks visu laiku koncentrējas uz to. Pat nevainīgi komentāri liek slimniekam uzmācīgi koncentrēties uz savu ķermeņa tēlu.
- Atcerieties, ka slimniekam ir jāmainās un to izdarīt var tikai viņš pats. Tavs uzdevums ir sniegt informāciju, atbalstu un palīdzību, atrast un novērtēt alternatīvas.
- Ģimenes locekļiem būs jāmaina savu izturēšanos, jāsatiekas ar speciālistiem un citādi jāpalīdz pārvarēt slimību. Neveiciet ārsta lomu. Dariet tikai to, ko spējat. Saudzējiet sevi, jo jums vajadzēs daudz spēka, lai palīdzētu saslimušajam ģimenes loceklim.
Ja cilvēkam ir anoreksija, ķermenis nesaņem no pārtikas nepieciešamās uzturvielas un tas postoši ietekmē visas orgānu sistēmas.
