1. Izvairieties savu meitu/partneri kontrolēt, jo kontrole simptomu pastiprina, nevis mazina. Atturieties iejaukties un dodiet meitai/partnerei brīvību izlemt pašai par savu dzīvi, pat ja viņa izraugās citus ceļus, nekā jūs viņai novēlētu

2. Ja meita/partnere apmeklē psihoterapeitu, rūpes par viņas svaru, ēšanu un vemšanu varat atstāt speciālista ziņā.

3. Respektējiet meitas/partneres un jūsu pašu robežas. Katram cilvēkam ir nepieciešama personiskā telpa, ko tas drīkst sargāt no citiem.

4. Kauna un neirotiskas vainas izjūtas parasti pamudina uz bezmērķīgu rīcību, ko vada vēlēšanās, kaut meita/partnere atkal kļūtu tāda, lai jums nevajadzētu par viņu kaunēties. Taču, kā paši būsiet piedzīvojuši, jūsu centieni viņu mainīt cieš neveiksmi.

5. Piederīgo uzdevums ir neļaut savai pašvērtībai būt tik lielā mērā atkarīgai no meitas/partneres uzvedības, sasniegumiem vai ārējā izskata, bet gan meklēt savus ceļus, kā apliecināt savu vērtību.

6. Ja domājat, ka esat vainojams meitas vai partneres problēmās, izturoties pret viņu nevērīgi, atraidot viņu, izmantojot viņu, ir īstais brīdis šo vainu atzīt un piedot.

7. Mācieties paust savas emocijas pret meitu/partneri, jo to jums netrūkst. Izrādiet dusmas, bezpalīdzību, taču arī rūpes un mīlestību. Jo aiz jūsu vēlmes pēc izmaiņām slēpjas mīlestība, kura vēlas, lai meitai/partnerei klātos labi un viņa sevi neiznīcinātu. Diemzēl šī patiesības attiecībās tiek aizmirsta, kaut arī visiem iesaistītajiem tā ir tik nozīmīga un ļauj uzbūvēt tiltu vienam pie otra.

8. Ja netiekat galā ar izmisumu un emocijām, meklējiet palīdzību ārpus ģimenes. Jums pašiem jāuzņemas atbildību par savām problēmām, risinot tās, piemēram, konsultācijās, terapijā vai pašpalīdzības grupā

9. Skatieties uz savu meitu/partneri ne tikai no viņas ēšanas traucējumu viedokļa. Viņa ir daudz kas vairāk par badošanos un vemšanu!

10. Izvairieties būt autoritāri vai padevīgi. Neviena no šīm reakcijām pie pārmaiņām neved. Mācieties veidot attiecības, sniedzot meitai/partnerei atbalstu, drošību un zināšanas, bet neizturoties aizbildnieciski. Parādiet arī savas vājības, tas dara  jūs cilvēcīgus. Jums nav viss jādara pareizi, taču jābūt gataviem savas kļūdas atzīt

11. Palīdziet meitai/partnerei kļūt atbildīgākai, bet nesakiet priekšā, kas viņai jādara.

12. Izvairieties pakārtot lielāko daļu savas dzīves meitas/partneres ēšanas slimībai. Nodarbojieties ar to, kas jums sagādāja prieku arī agrāk - pirms saslimšanas. Sportojiet, satiecieties ar draugiem, dodieties kopā izklaidēties un daudz ko citu. Jūsu meitai/partnerei tas nāks par labu, ja viņa redzēs, ka dzīvojat savu dzīvi. Jo tas noņem slogu arī no viņas pleciem.

Nesteidziniet laiku! Ēšanas traucējumu pārvarēšanai, tāpat kā jebkurai attīstībai, nepieciešams laiks. Esiet pacietīgi pret sevi un savu meitu/partneri.

Somu rakstniece Kira Poutanena, pusaudža gados pārdzīvojusi anoreksiju, piedāvā Latvijas auditorijai daļēji autobiogrāfisku dienasgrāmatu

Iešu skriet trīs reizes nedēļā un pēc katras skriešanas izpildīšu šitos vingrojumus. Neēdīšu ne končas, ne bulciņas, ne cepumus... Kļūšu par supersievieti, būšu tieva un pievilcīga, un skaista. Tas ir fragments no latviešu valodā izdotās grāmatas Skaistā jūra, kuras autore ir somu rakstniece Kira Poutanena. Tajā atspoguļota kādas 15 gadu vecas meitenes Jūlijas dienasgrāmata, kura saslimst ar anoreksiju. Grāmata ir daļēji autobiogrāfiska, jo rakstniece tīņu gados pati piedzīvoja anoreksiju. "Es vienkārši pārstāju normāli ēst, un mani līdzcilvēki to pat nepamanīja. Lai gan fiziski slimoju pāris gadu, visgrūtāk bija izārstēt manu domāšanu, kas vilkās līdzi vēl pāris gadu," stāsta K. Poutanena. Grāmatā viņa cenšas rast izskaidrojumu ēšanas traucējumiem, taču secina, ka tas ir vairāku iemeslu kopums: "Pieaugot īpaši meitenes izjūt lielu sabiedrības spiedienu, kādām viņām vajadzētu būt. Tev jābūt slaidai un skaistai, veiksmīgai karjerā, kā arī ļoti rūpīgai mātei saviem bērniem. Bet gribas būt mazai meitenei, kuru šis rāmis neskar."

Draugi bijuši pirmie, kuri pamanīja Kiras straujo svara zudumu. Arī meitene sāka just veselības problēmas: "Ātri kļuvu nogurusi, nevarēju vairs izdarīt ikdienišķas lietas - iepirkties, doties pastaigā." Kopā ar vecākiem Kira devās pie ārsta, kurš meiteni nepatīkami pārsteidza, sakot, ka kādu laiku viņa nevarēs apmeklēt skolu. Vēl nesen Kira bija iestājusies tēlotājmākslas skolā, bet tad sapnis izplēnēja. "Sapratu situācijas nopietnību un, tā kā ļoti vēlējos mācīties, sevi motivēju ēst," atceras rakstniece un turpina, ka viņas gadījumā nebija ilgas slimošanas. "Gribēju darīt to, kas man patīk - rakstīt, spēlēt teātrī. Sapratu, ka negribu domāt tikai par neēšanu un pārvērst dzīvi tikai domās par slimību. Mērķi noteikti palīdz izārstēties." K.Poutanena stāsta, ka zina, ko nozīmē būt atstātam novārtā, kad nav neviena, ar kuru aiziet uz kino vai pastaigāties. Viņa netic, ka bez ārsta palīdzības iespējams izārstēt ēšanas traucējumus: "Arī es apmeklēju psihiatru un dietologu, kuri man palīdzēja virzīties uz priekšu."

Rakstniece stāsta, ka cilvēki nereti nepamana otra ēšanas traucējumus, jo cilvēki neatrod vai nevēlas atrast laiku, lai pabūtu kopā un pavakariņotu. "Piemēram, Francijā ēšana ir viņu kultūrā kā svarīga ikdienas sastāvdaļa - ļaudis ik dienu izbrīvē laiku, lai kopā baudītu ēdienu. Tas nenozīmē ēst daudz, bet gan normālās devās baudīt to, kas garšo," skaidro K.Poutanena, kura jau desmit gadu dzīvo Parīzē un tieši tur viņa sarakstījusi savu pirmo grāmatu Skaistā jūra, kuru publicējusi dzimtajā Somijā, Dānijā, Nīderlandē un tagad arī Latvijā. Augstskolas absolvēšanas gadā tulkošanas studente Kira devās apmaiņas programmā uz Parīzi, kur arī viņa palika un ieguva maģistra grādu filozofijā. Patlaban viņa turpina apgūt teātra mākslu, strādājot par aktrisi teātrī Parīzē. Drīz vien Somijā paredzēts laist klajā viņas trešo grāmatu. Viņa stāsta, ka Somijā arvien izplatītāki kļūst mazkaloriju pārtikas produkti, bet francūži atļaujas ēst visu, kas garšo, taču resnāki nekļūst. Somu speciālisti stāsta, ka ar ēšanas traucējumiem sirgst arvien vairāk puišu un gados jaunu meiteņu. "Tie ir bērni līdz desmit gadiem. Esmu pat dzirdējusi, kā tieva astoņgadīga meitenīte saka, ka viņai nepieciešama diēta aptaukošanās dēļ!" satriekta stāsta Kira. Vecāki lielajā aizņemtībā aizmirst par bērnu un neiedziļinās viņa problēmās: "Daži pat neatrod laiku mierīgi apsēsties un pajautāt, kā bērnam gāja skolā". Kira gan atzīst, ka ēšanas traucējumu ārstniecība Somijā ir kompleksa un ļoti augstā līmenī. Ar mediju palīdzību, arī sabiedrība ir arvien informētāka par slimību un cilvēki arvien vairāk viens otru pieskata. Rakstniece arī iesaka kādreiz pavērot abu dzimumu reakciju, ieraugot sevi spogulī: "Sievietes parasti sūkstās, ka nav labi tas un šis, bet vīrieši pabužina matus un uzsmaida, padomājot - ak, es tomēr labi izskatos." Kira uzskata, ka sievietēm derētu pamācīties no vīriešiem.

Peggy Claude-Pierre savā grāmatā šo cīņu galvā nosauc par pilsoņu karu galvā. Negatīvā prāta balss galvā var būt gan ļoti jaudīga un skaļa, gan klusa un čukstoša.

Šīs balsis nav halucinācijas un slimnieks nav tipiski pārliecināts, ka viņš tiešām ir dzirdējis literāras skaņas. Drīzāk šīs balsis norāda uz negatīvu domu modeli, kas pastiprina ēšanas traucējumus un provocē pašdestruktīvas darbības.