JAUNIEŠU STĀSTI PAR SASLIMŠANU AR ĒŠANAS TRAUCĒJUMIEM

Zemāk esošajā formā pastāstiet savu stāstu, ar kuru vēlaties padalīties. Tas ir anonīmi un nav jānorāda savu īsto vārdu. Katrs iesūtītais stāsts pirms publicēšanas tiks pārbaudīts un 24 stundu laikā publicēts, ja atbildīs ētikas normām.

Šī ir ļoti maldinoša, kaitinoša un smaga slimība

27-06-2022 19:08

Bērnībā mani nekad neuztrauca ne skaitlis uz svariem, ne tas kā es izskatos, bet ar laiku viss mainījās un jau pusaudžu gados tas kļuva par vienīgo lietu, kas man bija svarīga un kura tik ļoti mani satrauca.

Kopš 7 gadu vecuma es profesionāli nodarbojos ar daiļslidošanu. Tā bija ļoti liela daļa no manas dzīves. Trenējos katru dienu, gan skolas laikā, gan vasarā. Bieži kavēju skolu un maz pavadīju laiku kopā ar draugiem dēļ treniņu grafika.

Pusaudžu gados daiļslidošana kļuva par svarīgu manas dzīves daļu un es sāku sevi salīdzināt ar citām meitenēm. Domāju, ka ja būšu smalkāka, vieglāka, man viss padosies labāk un rezultāti nāks ātrāk, bet tā nenotika.

Es sāku domāt par savu svaru un izskatu. Samazināju porcijas un sāku vairāk sportot. Sākumā svaru neizdevās nomest un tas man lika ēst vēl mazāk un sportot vēl vairāk. Šajā momentā es gāju uz treniņiem tikai, lai nomestu svaru, tas vairs mani neiepriecēja, tas vairs nebija hobijs. Vasarā svars nokritās ļoti strauji, enerģijas man vairs vispār nebija, trenēties treniņos es vairs nespēju. Visu laiku kritu un sevi savainoju uz ledus. Kad to sāka pamanīt trenere un vecāki, mēs, kopā ar vecākiem sākām meklēt palīdzību pie ārstiem. Septembra sākumā es nokļuvu slimnīcā un tur pavadīju mēnesi. Jutos vientuļa un pamesta, bet daudz ko iemācījos pa šo laiku.

Tagad es esmu mājās un cenšos veseļoties tālāk kopā ar vecākiem. Ir ļoti daudz grūtu momentu - strīdi, diskusijas, pārrunas, bet mēs cenšamies kopā cīnīties pret šo slimību. Tagad es pati spēju ēst normālu daudzumu un man ir daudz labāks stāvoklis, bet ir daudz produktu, no kuriem es baidos un daudz dīvainu ieradumu, taču es ticu, ka tikšu šim pāri!

Šī ir ļoti maldinoša, kaitinoša un smaga slimība, tāpēc veseļošanās var aizņemt ilgu laiku. Lai tiktu uz priekšu ir jāizkāpj no savas komforta zonas, lai arī cik grūti un savādi tas liktos. Kopā mēs to varam!

DAĻA NO TĀ PALIKS AR MUMS

24-06-2022 22:13

Atceros bērnību, kad biju liela ēdāja un ēdiena mīlētāja. Vienmēr vēlējos zināt, kad ēdīsim, kur ēdīsim un ko ēdīsim. Es baudīju dzīvi, nesatraucos par to, kā izskatos un ko citi par mani domā.

No 8 gadu vecuma nodarbojos profesionāli ar sporta dejām. Cik es atceros, jau 10 gadu vecumā lasīju rakstus par diētām, kas tiešām nav labs rādītājs. Tādā vecumā, tomēr nopietnu neko neuzsāku, nebiju tam spējīga, jo dzīvoju ar savu mammu, kura vienmēr nodrošina manas maltītes. 13 gadu vecumā, ēdu nepārtraukti. Jebkad, kad biju uztraukta, bēdīgā, priecīga, dusmīga, es ēdu. Bija sajūta, ka ēdiens man liks justies labi un tā arī bija uz doto brīdi. Protams, tas mani padarīja neveselīgu un biju aptaukojusies, bet man bija vienalga, jo ēdiens man dāvāja miera sajūtu.

Atceros, ka trenere mani pēc treniņa pasauca pie sevis un teica, ka manas “ciskas” esot par lielu un ir resnas. Tas ļoti sāpēja, bet to neizrādīju. Tas turpinājās, kādu laiku un apņēma manu galvu. Mēģināju jaunas diētas, bet visās padevos, jo es nevarēju beigt ēst. 14 gadu vecumā nolēmu veselīgi ēst, trenēties un cerēt, ka palikšu smalkāka un muskuļaināka. Biju apmēram 63 kg, bet vēlējos būt 55 kg.

Katru dienu sportoju, ēdu 3 reizes dienā un likās, ka visu kontrolēju. Neredzēju rezultātus uzreiz un tas man lika justies, kā neveiksminiece. Pēc kāda laika, tā kļuva par atkarību. Katru dienu intensīvi sportoju, līdz pat pastāvēt bija smagi. Jūnijā jau palika traki, ēdu 1 reizi dienā ar mazu uzkodu, sportoju katru dienu, pat vairākas reizes dienā. Kalorijas bija viss par ko domāju. Skaitīju visu ko ēdu, pilnibā visu. Mamma jau pamanīja, ka kaut kas nav kārtība. Jūlijā mamma pamanīja, ka neēdu ēdienreizes un uzvedos savādi. Viņai bija sajūta, ka mājās ir pilnīgi cita meitiņa. Pienāca Augusts un beidzot saņēmos, izstāstīju mammai, ka ir problēma, un man vajag palīdzību.

Gājām veselu mēnesi uz terapijām, konsultācijām, kuram bija par maksu, bet tās nemaz nepalīdzēja. Sāku spļaut ārā siekalas, jo likās, ka tajās esot kalorijas un padarīs mani resnu. Baudījos pat no ūdens dzeršanas, kurs rezultāta biju atūdeņojusies. Septembra vidū bijām uz pedejo vizīti, kuras laikā es tiku oficiāli nosūtīta uz psihiatrijas slimnīcu, Gaiļezers. Biju tuvu nāvei- 37 kg, sirds sāpes, mati izkrituši, menstruacijas pazudušas, vienmēr auksti, apmatojums ap vēdera un krūtīm.

Slimnīcā biju nobijusies, jo biju tālu no mājām, bet protams arī ēšana bija smaga. Satiku fantastikas meitenes, kuras arī cīnās ar saviem tarakāniem galviņās, tāpat kā es. Pēc 2 nedēļām tiku izrakstīta no slimnīcas. Biju ļoti priecīga, ka beidzot tiku mājās, bet daļa no manis bija laimīga, ka nebūs jāēd telpā, kura pilna ar mašīnām. Protams, ka atkritiens bija, bet tiku pati augšup. Tagad es ārstējos un vēljoprojam cenšos saprast, kāpēc tā notika. Protams vēl ir sliktas domas par sevi, ir grūti ēst dažus ēdienus no, kuriem baidos, bet man iet ļoti labi. Dēļ anoreksijas protams pazaudēju draudzības, bet ieguvu arī jaunas draudzības. Satiekos beidzot ar draugiem, smejos, ir spēks un enerģija, piedalos aktivitātes, u.t.t.

Ceru, ka mans stāsts ir saprotams. Mēs visi esam stipri un varam pieveikt slimību. Protams, tas nebūs ātrs process, tas var aizņemt gadus, jo ir grūti tikt pilnībā vaļā no tarakāniem galvā. Noteikti ir jāsaprot, ka vienmēr daļa no tā paliks ar mums, slēpsies aiz stūra, bet vienmēr jāatceras, ka klausīt to balsi nevajag. Es ticu tev un ceru, ka tici man!

Я ПРОШЛА СЛОЖНЫЙ ПУТЬ

24-06-2022 21:45

Уже год я в ремисси от анорексии. Я прошла сложный путь , чтобы полюбить себя снова , сейчас я чувствую себя живой и живу полноценной жизни . Я хочу всем пожелать сил , кто начал восстанавливаться , у вас всё получится , загоны не стоят не капли вашего времени . Кушайте, любите и радуетесь жизни ❤️

aizņemt pasaulē pēc iespējas mazāk vietas

22-06-2022 14:15

Cik sevi atceros, man vienmēr ir bijušas ‘’problēmas ar ēšanu’’, vienmēr esmu gribējusi ēst mazāk, būt mazāka. Aizņemt pasaulē pēc iespējas mazāk vietas. Kalorijas skaitīju jau pamatskolas laikā, izmēģināju arī simts un vienu diētu, biju aktīva un sportoju. 13 gadu vecumā atradu savu sirdslietu- klinšu kāpšanu. Kā mani tā aizrāva! Biju laimīga, darīju to, kas patīk, tomēr… Ar laiku klinšu kāpšana kļuva par vēl vienu veidu kā būt mazākai. Sāku ēst arvien mazāk un mazāk, paralēli trenējoties praktiski bez brīvdienām. Biju burtiski apsēsta ar noteikto kaloriju limitu, ko nekādā gadījumā nedrīkstēju pārsniegt.

Ķermeņa masa, protams, samazinājās drastiski, pēc pusotra gada šādā režīmā biju kauli un āda. Redzot cipariņus uz svariem katru rītu, biju ekstāzē, jo tas bija vienīgais, kas mani interesēja. Man bija vienalga, ka vairs nevarēju pat uzkāpt pa kāpnēm, kur nu vēl trenēties. Sāku arī regulāri ģībt, pazuda menstruācijas, sāka izkrist mati. Es dzīvoju ilūzijā, ka esmu ‘’tieva un laimīga’’, kaut gan, paskatoties atpakaļ, ‘’laimīga’’ ir pēdējais vārds, kas ienāk prātā.

15 gadu vecumā sāku piekrist mammas aicinājumam meklēt psihoterapeita palīdzību. Mamma bija ļoti noraizējusies par mani. No vienas puses, piekritu, lai mamma nesatraucas, bet no otras, pamazām sāku saprast, ka kaut kas nav okay. Tā bija pirmā reize, kad no kāda speciālista dzirdēju diagnozi Anorexia Nervosa. Biju pilnīgā noliegumā- ar mani taču viss labi, esmu ‘’tieva un laimīga’’. Speciālists konkrēti un tieši pateica, kas notiks ar mani, ja nesākšu ārstēties- atteiksies orgāni, lēna un sāpīga nāve.

Laikam kaut kas no teiktā aizķērās, jo jau pēc pāris mēnešiem labprātīgi devos uz BKUS psihiatrijas nodaļu, stāties pretī lielākajām bailēm. Toreiz šķita, ka grūtākais būs pieņemties svarā, taču, atsākot ēst, es sāku arī just. Just visas emocijas vienlaikus un ļoti intensīvi. Daļa no tā bija terapijas rezultāts, kuras laikā es sapratu un apzinājos, cik ļoti man sāp. Bija naktis, kad kliedzu un raudāju, jo ‘’sāp, bet nevaru pateikt vārdos’’. Nodaļā ieguvu daudzus cīņas biedrus, mēs kopā gājām cauri mūsu pašu prāta ellei. Un daudzi no mums iznāca no tās dzīvi. Diemžēl, ne visi.

Ārstēties bija ļoti grūti, un es arvien un arvien kritu atpakaļ savā ēšanas traucējumu bedrē, neskaitāmas reizes tiku neatliekami stacionēta, slimnīca kļuva par otrajām mājām, un es domāju, ka nekad netikšu no tās bedres ārā. Un stāsts vairs nebija par ēdienu, svaru un kalorijām.

Pēc pilngadības sasniegšanas tā pa īstam sāku pati noticēt, ka manī ir tas spēks, lai atveseļotos. Es ar visu sirdi un dvēseli pievērsos atveseļošanās procesam, gāju terapijā, arī pieņēmos svarā, cik bija nepieciešams. Pa šiem 6 gadiem, kopš esmu pieaugusi, esmu tikusi Tik. Sasodīti. Tālu. Es studēju foršā universitātē, paralēli strādājot.. Jap, klinšu kāpšanas jomā. Es daru to, kas man patīk, ēdu to, kas man garšo, un varu oficiāli teikt- esmu parādījusi izslietu vidējo pirkstu anoreksijai!