Vecāku stāsti
Ģimeņu pieredze

VECĀKU PIEREDZES STĀSTI

iesūtiet savu stāstu

Zemāk esošajā formā pastāstiet savu stāstu, ar kuru vēlaties padalīties. Tas ir anonīmi un nav jānorāda savu īsto vārdu. Katrs iesūtītais stāsts pirms publicēšanas tiks pārbaudīts un 24 stundu laikā publicēts, ja atbildīs ētikas normām.



meitene, 12 gadi, slimo ar anoreksiju

Tas notika tik negaidīti. Mana meita (12 gadus veca), kas bija dzīvespriecīga un  smaidīga, septembrī pārvērtās līdz nepazīšanai. Viņai likās, ka ir resna, apgalvoja, ka citas meitenes klasē ir tievākas. Meita divas nedēļas ēda ļoti, ļoti maz,sāka vingrot, bija nomākta, nelaimīga.

Es kā mamma to sākumā uztvēru kā muļķošanos, runāju ar viņu, ka tā nav patiesība, ka viņa ir resna. Meita apgalvoja pretējo, turpināja ēst maz, ēda mazkaloriju ēdienus. Internetā pārak bieži skatījās dazādas veselīga ēdiena receptes.

Mēs, abi meitas vecāki, turpinajām ar viņu runāt, ka tas, ko viņa dara, ir aplami, ka viņas  vecumā ir jāēd pilvērtīgi. Tas, diemžēl, nelīdzēja un nedeva nekādus rezultātus. Meita kļuva aizvien tievāka. Mēs, vecāki, izmisuši...nesapratām, kas notiek, kur meklēt palīdzību, kā palīdzēt. Sākām meklēt informāciju, aprunājāmies ar darba kolēģiem. Izrādījās, ka līdzīgas problēmas ir bijušas arī viņu bērniem.

Mums vismaz divus trīs mēnešus likās, ka tiksim galā paši, ka meita sāks pilnvērtīgi ēst, bet tā nenotika. Decembrī vērsāmies pie ģimenes ārsta un meita drīz vien nonāca slimnīcā.

meitene, 16 gadi, vairāk kā gadu slimo ar anoreksiju

Jau no bērnības meita ir ļoti atbildīga, labprāt iesaistījās dažādos konkursos, pasākumos. Skolas laikā piedalījās gan olimpiādēs, gan mūzikas skolas konkursos, bija gandarīta par augstiem sasniegumiem. Skolotājiem vienmēr bija labas atsauksmes, esot atbildīga, vienmēr viss izdarīts laikā, var paļauties.

Meita labprāt vēlējās sportot. Pirms gada vairāk iesaistījās sporta aktivitātēs skolā, izpildīja dažādus vingrinājumus mājās gan no rīta, gan vakarā, kā arī daudz pastaigājās ārā. Radās lielāka interese par uzturu, ēst gatavošanu, pievērsās vairāk mazkaloriju produktiem, no ēdienkartes pakāpeniski pazuda sarkanā gaļa, dzīvnieku izcelsmes taukvielas, miltu izstrādājumi. Ja bija pārēšanās, tad fiziskām aktivitātēm palielināja slodzi. Meitai nepatika savs izskats. Viņai likās, ka ir liekais svars un izvēlējās vieglākus ēdienus. Svars samazinājās, nepatika pret sevi palielinājās, bija lielas bailes pieņemties svarā.

Manāmi izmainījās ģērbšanās stils. Garderobē vairāk parādījās lielāka izmēra apģērbs, it sevišķi džemperi. Apģērbs bija tumšās krāsās.

Mainījās arī garastāvoklis, arvien biežāk parādījās neapmierinātība, dusmas, trauksme, neiecietība, skumjas, raudāšana, vainas sajūta, paškritika, zems pašnovērtējums. Samazinājās koncentrēšanās spējas, radās grūtības pieņemt lēmumu, rast atbildes uz jautājumiem, vairāk nebija gandarījuma par sasniegto rezultātu un labām sekmēm. Arvien vairāk norobežojās no vienaudžiem, arī ģimenē labāk patika būt vienatnē.

Ģimenē nebijām pamanījuši saslimšanas sākuma stadiju. Mēģinājām meitu pārliecināt ēst sabalansētu uzturu, par nepieciešamību apmeklēt speciālistus, kas izskaidros un palīdzēs sakārtot ēšanas režīmu. Sākām ar ģimenes ārsta un uztura speciālista konsultācijām, tad pēc palīdzības griezāmies pie speciālistiem Pusaudžu resursu centrā un stacionārā. Meita ir izpratusi slimību, saprot, ka ir arī blakus saslimšanas. Ir apņēmusies turpināt ārstēšanos.

zēna stāsts

Zēns, 15 gadi, vairāk nekā pusgadu slimo ar anoreksiju

Vispirms vēlos atzīmēt, ka manam dēlam nebija ne mazākā iemesla nomest svaru, lai uzlabotu izskatu  – viņš bija slaids un sportisks. Pirms saslimšanas viņš regulāri apmeklēja treniņus, ik palaikam mājās vingroja un cilāja svarus. Saslimšanas sākuma posmā, kad mums nebija ne mazākās jausmas, ka puika ir slims, viņš uzsāka vingrošanu pastiprinātā režīmā. Reizēm vingroja gluži kā apmāts – no rīta līdz vakaram. Piepumpēšanās, pievilkšanās pie stieņa, vingrojumi ar hantelēm un svaru stieņiem, it sevišķi daudz vingrojumu tika veltīti vēdera presei. Un tad vēl vingrojumi pie boksa maisa. Vingrošana kombinējās ar interesi par veselīgu uzturu un visādām diētām.

Jāatzīst, sākumā man pat patika tik apņēmīga pieeja sportošanai, taču drīz vien dēla uzvedība mani darīja bažīgu, jo viņš kļuva izteikti trauksmains un nervozs. Ļoti pārdzīvoja, ja viņam kaut kas nesanāk. Ar savu fanātisko centību pat salauza atslēgas kaulu, rāpjoties uz stieņa. No sava uztura puika jau bija izslēdzis saldumus, kurus agrāk labprāt lietoja. Sāka arvien mazāk ēst un arvien vairāk runāt par diētām. Sākumā tas mani neuztrauca, es domāju – lai jau pamēģina. Kad būs izbadējies, sāks ēst. Biju pārliecināts: ja mājās ir pilns ledusskapis, tad apēst par maz nav iespējams. Tad vēl nezināju, ka dēls ir slims. Viņš sāka diezgan strauji zaudēt svaru un tajā pašā laikā – turpināja vingrot. Viņš gandrīz vispār vairs neēda, turklāt vēl skraidīja pa mūsu daudzstāvu mājas kāpņu telpu – augšā uz devīto stāvu un lejā. Tā bija biedējoša apmātība, tā likās – viņš bija apņēmies sevi nodzīt līdz nāvei. Visticamāk, tā arī būtu noticis, ja viņu neievietotu slimnīcā.

Slimnīcā viņš bijis vairākkārt, arī šobrīd tur atrodas. Pēc katras šādas reizes situācija nedaudz uzlabojas, tas ir – viņš nedaudz vairāk sāk ēst. Es reizēm jokoju, ka viņam slimnīcā, iespējams, vajag nokļūt reizes piecas, sešas, lai beidzot sāktu pilnvērtīgi ēst. Pagaidām viņš ir ticis līdz trešajai. Protams, tas ir melns humors, bet tiešām – katra nokļūšana slimnīcā nedaudz paplašina viņa ēdienkarti jeb, precīzāk sakot, padara ēdiena porcijas nedaudz lielākas. Parasti ir tā, ka pēc iznākšanas no slimnīcas viņš kādu laiku turas, bet tad – samazina porcijas arvien mazākas. Cenšoties panākt pilnvērtīgu ēšanu, vairākas reizes esmu izmēģinājis pierunāšanu, lūgšanu, draudēšanu un bļaušanu, bet tas īsti nestrādā. Skandāli sit pa nervu sistēmu, ar tiem tālu netiksi.

Par uzturu, diētām un kalorijām – tur viņš desmit reižu gudrāks par mani, internetā visu smalki izpētījis. Var ļoti, ļoti ilgi stāvēt veikalā pie plauktiem, cenšoties saprast, kurš produkts būtu tas veselīgākais. Protams, neviens neiebilst, ka viņš ēd veselīgi. Diemžēl viņš ēd nepilnvērtīgi, tāpēc spiests lietot visādus medikamentus. Faktiski šajā dzīves posmā viņš ir invalīds, par sportošanu nav ko domāt.  

Viņā ir pamanāma ļoti izteikta tieksme uz kārtību. Ja agrāk dēla istabā valdīja haoss, tagad tur ir teju ideāla kārtība. Viņš it īpaši necieš netīrus traukus virtuves izlietnē, tāds skats viņam sagādā milzu ciešanas. Virtuve – tā ir vieta, kur viņš visbiežāk uzturas, visu laiku kaut ko tīra un mazgā. Viņš ir tas, kurš no mums vismazāk ēd, bet visvairāk par to runā. Viņš vienmēr visiem pajautā, ko kurš ir ēdis, un visiem pastāsta, ko pats lietojis. Ēdiens, pārtika, uzturs – pati galvenā tēma. Laikam taisnība ir atziņai:  “Kas kuram trūkst – par to visvairāk runā.”  

Viņš apzinās, ka nav īsti vesels, taču vēl joprojām atrodas savu slimīgo teoriju varā. Labprāt lieto medikamentus un sadarbojas ar ārstiem, taču ēst pilnvērtīgi – nav gatavs. Viņaprāt, tas nav veselīgi.

Tuvākajā nākotnē esam iecerējuši kognitīvi biheiviorālo terapiju, varbūt tā kaut nedaudz kaut ko pamainīs viņa prātā. Protams, mēs arī ceram, ka konkrētie ēšanas traucējumi zināmā mērā saistīti ar viņa pusaudža vecumu un nākotnē tie mazināsies. Mēs ceram.

Meitene, 15 gadi, 2 gadus slimo ar anoreksiju

Manai meitai bija 13 gadi, kad viņai parādījās slimības pazīmes. Meitas ēšanas traucējumi sākās diezgan nevainīgi, ar vēlmi ēst veselīgi, atteikties no saldumiem un būt fiziskai aktīvākai. Sākumā tas viņai lieliski sanāca, bet vēlāk no ēdienkartes pazuda aizvien vairāk produktu, parādījās idejas par veģetārismu un vēlāk arī vegānismu. Sāka ēst tikai noteiktos laikos, ko nedrīkstēja mainīt. Savukārt fiziskās aktivitātes kļuva par apmātību, vingroja ne tikai dienā, bet arī vakaros. Mēģināja to slēpt. Kļuva neiespējams ieturēt kopīgas maltītes, jo tās izraisīja lielu stresu visai ģimenei. Arī ēdot ārpus mājas, meitai bija lielas grūtības izvēlēties ēdienus. Meitas datorā un telefonā bija ļoti daudz informācijas par diētām, vingrinājumiem, kalorijām utt., bet pazuda citas intereses. Ar meitu nebija iespējams runāt par šo tēmu, jo tas izraisīja noliegumu, dusmu lēkmes un histērijas.

Meitene, 16.g.v., slimo ar bulīmiju

Manai meitai bija 13 gadi, kad viņa saslima ar bulīmiju. Pazīmes, kuras liecināja par ēšanas traucējumiem, kuras uzreiz neatpazinām, bet pārliecinājāmies tikai slimības gaitā:

  • vienveidīga ēdiena izvēle, ēdiena šķirošana ("šito gaļu es neēdu" utml.);
  • ēšana atsevišķi no pārējiem, savā istabā;
  • pati sev gatavoja ēdienu;
  • biežāk aizdambējās vanna/izlietne;
  • pārmērīga sportošana (vēlme iet uz 2 treniņiem dienā);
  • izteikta aizkaitināmība, slikts garastāvoklis (diezgan grūti nošķirt no parastajām pusaudžu rakstura izpausmēm šajā vecumā).

Dažas saites, kur smēlos info: Brain over Binge by Kathryn Hansen https://keltyeatingdisorders.ca/wp-content/uploads/2016/03/Bulimia-Self-Help-Manual.pdf Grāmata "Ēd taču beidzot normāli".

Meitene, 13 gadi, 1,5 gadus slimo ar anoreksiju

Manai meitai bija 12 gadi, kad viņa saslima ar anoreksiju/ bulīmiju. Slimības sākumā izteikti sāka izslēgt no uztura aizvien vairāk produktus un produktu grupas, ēda aizvien mazāk, aizbildinoties, ka negrib ēst vai ir jau iepriekš paēdusi. Telefona aplikācijā skaitīja visiem produktiem kalorijas un tiecās uzņemt ap 500 kcal dienā, kā arī visu laiku runāja par ēdienu kalorijām, diētām utt.. Meita pastāvīgi mērīja vidukli un citas sava ķermeņa daļas un šausminājās, par to izmēru.

Manām meitām – dvīņu māsām 18 gadi, abas 8 mēnešus slimo ar anoreksiju

Es godīgi varu atzīt, ka vispirms pamanīju sekas un tikai tad atpazinu konkrētas pazīmes ēšanas traucējumiem. Sākumā viss bija ļoti pozitīvi. Viena no meitām palika ļoti čakla, visu dienu rosījās pa māju, tīrīja, kārtoja, ļoti iesaistījās ēst gatavošanā (praktiski pārņēma uz sevi šo mājas darbu) un ļoti sekoja līdzi, lai ēdiens būtu veselīgs. Sākumā tiešām bija saprātīgi veselīgs, bez liekām taukvielām, bez saldumiem. Tam visam pievienojās vingrošana, kas pamazām ieilga vairāku stundu garumā. Man pat brīžiem likās, ka viņas nespēj pašas apstāties, jo jāvingro līdz nokrīt no spēku izsīkuma. Pēc tam jau pamanīju dīvainības ēšanas paradumos – ēda pie plīts, kājās stāvot, no kopējā katla, neliekot sev atsevišķu porciju. Ēda ļoti ilgi. Varētu pat teikt, ka ēda visu dienu pa mazam kriksītim. Kopumā sajūta bija – kāda anoreksija, viņas taču ēd visu laiku bez apstājas, apetīte laba, visu laiku kaut ko gatavo.

Meitene, slimo ar anoreksiju

Manai meitai bija xx gadi, kad viņa saslima ar anoreksiju/ bulīmiju. Ēšanas traucējumu sākuma posmā ļoti bieži no viņas dzirdēju teikumu “Es šito vēlāk!”. Tāpat raksturīga bija pārmērīga jūsma par kādu konkrētu ēdienu. Pats galvenais šajā laikā bija meitas sacerēti stāstiņi, kam jauniete visdrīzāk pati arī ticēja. Šajā laikā bija ļoti grūti atšķirt apzinātus melus no meitas iedomām.

Meitene slimo ar anoreksiju/ bulīmiju. Ēšanas traucējumi meitai sākās 15 gadu vecumā

Sākumā to raksturoja atteikšanās no saldinātiem dzērieniem (kas man sākumā likās ļoti laba doma, jo tas taču ir veselīgi), noteiktu produktu izslēgšana no ēdienkartes. Diemžēl ar laiku šādu produktu palika arvien vairāk. To visu pavadīja visādas atrunas, kāpēc neēd kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem. Meita ēdienu sev gatavoja atsevišķi un tā, lai vecāki neredz ko un kā gatavo. Ikdienā ģērbās tumšās, oversize drēbēs, lai apkārtējie neredzētu izmainītās auguma aprises. Meitai bija raksturīga depresija, nevēlēšanās neko darīt, piemēram, atsakoties iet/braukt kopā kaut kur ar ģimeni.

Meitene, 14 gadi, slimo ar anoreksiju

Sākumā bija izmaiņas, kam mēs nepievērsām īpašu uzmanību: pedantisms (istaba ideālā kartībā, pat puteklītim nebija kur nokrist); perfekcionisms (mācījās līdz vieniem naktī, visu līdz pēdējam izdarīja); gribēja būt vislabākā – skolā, sportā. Kad šīm pazīmēm pievienojās arī raudulīgums, citu cilvēku teiktā pārspīlēšana, jūtams saspringums un nervozitāte, spēcīga apņēmība iet līdz galam, kaut krīt, piemēram, sportā trenējas līdz spēku izsīkumam, kā arī regulāra sevis salīdzināšana ar citiem, gribēju meitu vest pie psihologa, bet Covid-19 dēļ to neizdarījām. Vēlāk jau iepriekš pieminētajām izpausmēm pievienojās arī pārspīlētas uzmanības pievēršana veselīgam uzturam, atteikšanās no saldumiem, maizes, sulām, kā arī atteikšanās no produktiem, kuros ir tauki, eļļas. Vienlaikus tika drastiski samazinātas porcijas, arvien biežāk izskanēja attaisnošanās, ka “es jau paēdu”, bet, ja tomēr ēda, tad laikā ēdienreizes tika izstieptas garas, garas. Tajā pašā laikā ar aizrautību klāja galdu un piedāvāja visiem ēdienu, aizrādot par mazām porcijām. Raksturīga bija arī izteikta vēlme visu laiku palīdzēt – vai tev vajag šo? varbūt tev palīdzēt ar to? Savukārt, ēdienreižu laikā tās nepārtraukti pārtrauca, lai aizietu saslaucīt galdu vai brālim ieliek papildporciju, vai man aizskrietu pa priekšu, lai padotu karotīti. Šajā laikā pirka daudz apspīlētu drēbju un priecājās par savu tievumu un taisīja daudz foto ar samākslotām izteiksmēm.

Meitene, 14 gadi, no 12 gadu vecuma slimo ar anoreksiju

Saslimšanas sākumā meita kļuva noslēgta un pārtrauca komunikāciju ar vienaudžiem, pat draudzenēm. Mainījās ēšanas paradumi – atteicās no ēdiena, aizbildinoties, ka nevar norīt kumosu, jo kamols kaklā, kā arī ignorēja ģimenes kopīgās maltītes un atteicās doties ciemos. Apģērbā dominēja oversize neizteiksmīgas drēbes, lai slēptu savu kalsnumu. Mainījās arī ikdienas paradumi, vairs negribēja iet uz peldbaseinu un kļuva vienaldzīga pret mācībām, higiēnu un vidi sev apkārt. Kļuva īgna un neapmierināta, nevarēja pieņemt savu izskatu tievuma dēļ, uzskata sevi par neglītu, nemitīgi sevi noniecināja un salīdzināja ar citiem.


Meitene, 17 gadi, 1,5 gadus slimo ar anoreksiju

Ēšanas traucējumi meitai sākās 15 gados. Šajā laikā ļoti izteikta bija vingrošana 30 minūtes no vietas un katru dienu, t.sk. vingrojumi vēdera presei, jo uzskatīja ka viņai ir liels vēders. Bieži mānījās par ēdienreizēm, ēda ar vien mazāk un mazāk, stāstot, ka ar draudzenēm bijusi un jau paēdusi ārpus mājām, kaut gan nebija ēdusi. Tādā veidā mānoties, nonāca līdz tam, ka praktiski neēda vispār. Tad sekoja nākamais solis – samazināja izdzerto šķidruma daudzumu līdz minimumam. Emocionāli šajā laikā bija īgna, apātiska, raudāja katru dienu. Brīžos, kad uzsākām sarunu par ēdienu, acīmredzami varēja redzēt, ka tas izraisa trauksmi. Savukārt, mājās lielākoties apātiski atradās savā gultā guļus stāvoklī.


Meitene, 12 gadi, gandrīz gadu slimo ar anoreksiju

Ar šodienas zināšanām un pieredzi, gribu teikt, ka diez vai atradīsiet divus vienādus anoreksijas slimniekus. Ir noteikts pazīmju kopums, kas ir raksturīgs anoreksijas slimniekiem. Tomēr nav vienas universālās receptes kā atpazīt šo slimību. Manai meitai bija tikko palikuši 12 gadi, kad viņa saslima ar anoreksiju. Viņa ir mīļa, jauka, ļoti izpalīdzīga, paklausīga un ļoti labi mācās. Visi pieaugušie – gan skolotāji, gan radi, viņu raksturo kā “labo bērnu”. Visu, ko viņa dara, viņa dara par 200%. Tas laikam arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņai viena mēneša laikā izdevās zaudēt 12 kilogramus. No sākuma viņa mainīja it kā neveselīgos ēšanas paradumus – attiecās no saldinātiem dzērieniem, saldumiem un miltu izstrādājumiem. Tā kā mājās vienmēr esam ēduši veselīgi, meitai diezgan viegli bija pakāpeniski palielināt salātu proporciju uz šķīvja, samazinot kartupeļu, rīsu vai griķu daļu. Diezgan strauji no ēdienkartes pazuda cūkgaļa. No dienaskārtības pazuda uzkodas starp ēdienreizēm, piemēram, dažādi našķi, kas krājās virtuves skapītī, rūpīgi salikti viņas izveidotā sistēmā. Arī ledusskapī tika ieviesta noteikta sistēma, kas visiem bija jāievēro. Ēdienkartē parādījās arvien jauni produkti ar pazeminātu tauku sastāvu. Runājot par ēdienu, meitai bija vienkārši fantastiskas zināšanas par kalorijām, trauku procentiem un uzturu grupām. Visas izmaiņas ēdienkartē meita spēja pamatot ar veselīga uztura pamatprincipiem. Izmainījās ēšanas paradumi – katrs kumoss tika rūpīgi sakošļāts, katrs produkts uz šķīvja -sagriezts daudzos mazos gabaliņos, bet par galveno galda piederumu kļuva mazā deserta karotīte, ar kuru tika ēsts viss, ko tikai var iedomāties. Meita palika miegaina un diezgan apātiska, ģērbās biezās drēbēs, jo viņai nepārtraukti sala.