slimu bērnu mammām

Valērijs Paņuškins

Raksta oriģināls krievu valodā ir plašāks: http://takiedela.ru/2015/09/mother/

Kas notiek ar slima bērna mammu, kāpēc mammas atsakās no saviem bērniem, kāpēc vēršas pie šarlatāniem, kāpēc, mēģinot palīdzēt saviem bērniem, patiesībā bieži kaitē viņiem.

Raksts par māmiņām, kam bērni slimo ar bērnu cerebrālo trieku, bet ne jau slimības diagnoze ir būtiska, bērns ir slims. Zemāk tulkoti izvilkumi no V. Paņuskina raksta, kas palīdzēs saprast, ko un kāpēc jūs jūtat un domājat tā, kā jūtat un domājat.

Psiholoģe Marija Šapiro zīmē piecus kvadrātiņus un raksta kvadrātiņos piecus vārdus – noliegums, tirgošanās, agresija, depresija, pieņemšana. Jebkura māte, kas audzina slimu bērnu, kas nopietni ir vērsusies pēc palīdzības, zina, ko nozīmē šie vārdi. Tās ir bēdu pārdzīvošanas stadijas. Īpašie ir ne tikai slimie bērni, īpašas ir arī viņu mammas. Traumēti cilvēki, kas pārdzīvo bēdas. Cilvēki, kas pat tad, ja saprot, ka savos pārdzīvojumos iziet šīs nolieguma, tirgošanās, agresijas un depresijas stadijas, tik un tā nespēj atbrīvoties ne no nolieguma, ne tirgošanās, ne agresijas, ne depresijas. Tas ir sens aizsardzības mehānisms. Stop krāns, kas noslēpts dziļi mūsu zemapziņā, lai cilvēks, ar kuru notikusi patiesi traģiska nelaime, neaizietu bojā no sāpēm.

Noziegums un sods

Es nedzēru, nesmēķēju, neēdu neko kaitīgu. Līdz grūtniecībai biju sportiste un ne ar ko nopietnu neesmu slimojusi. Mūsu dzimtā visi ir pārsvarā veseli cilvēki. Mēs ar vīru grūtniecības laikā pārcēlās dzīvot ārpus pilsētas, lai būtu svaigs gaiss. Es atradu labu ginekologu dzemdību speciālistu, apmaksāju līgumu ar viņu.

Viņas vienmēr taisnojas. Visas mātes, kuru bērni ir nopietni slimi, obligāti taisnojas, it kā ārsts būtu prokurors un apsūdzētu māti par to, ka viņas bērns ir citāds kā visi. Mammas netic, ka ārsts viņas nevaino. Viņas netic, ka tā var būt. Viņas pašas saprot ar bērnu notikušo nelaimi kā savu vainu. Un apkārtējo nosodījumu uztver kā pelnītu sodu.

Vīrs aizgāja – skaidrs, viņš gribēja veselu dēlu, bet piedzima slima meitiņa. Viņam taču darbs, viņš nevar gulēt vienā istabā ar slimu bērnu. No darba padzina, skaidrs, tas taču bizness, akcionāriem ir svarīga peļņas gūšana. Nevar taču komerckompānija turēt slima bērna mammu, kas ik pārdienas ir uz slimības lapas. Invaliditāti iegūt nevar, arī saprotams – jāsavāc kaudze ar papīriem, lai pierādītu, ka nestaigājošs bērns nestaigā. Ja mamma ir viena ar nestaigājošu bērnu, nevar savākt papīrus, tad invaliditāti nedod.

Kāpēc mammai ir tik grūti pieņemt sava bērna īpatnības? Tāpēc, ka sabiedrība visapkārt nepieņem citādos. Nekādus. Cilvēki bērnu invalīdu ratiņos neuzskata par bērnu. Un māti neuzskata par māti, ja bērns nav iemācījies ēst ar karotīti un nav pierakstīts nevienā sporta pulciņā.

Aizsardzības mehānisms

Psiholoģe Marija Šapiro zīmē piecus kvadrātiņus un raksta kvadrātiņos piecus vārdus – noliegums, tirgošanās, agresija, depresija, pieņemšana. Jebkura māte, kas audzina slimu bērnu, kas nopietni ir vērsusies pēc palīdzības, zina, ko nozīmē šie vārdi. Tās ir bēdu pārdzīvošanas stadijas. Īpašie ir ne tikai slimie bērni, īpašas ir arī viņu mammas. Traumēti cilvēki, kas pārdzīvo bēdas. Cilvēki, kas pat tad, ja saprot, ka savos pārdzīvojumos iziet šīs nolieguma, tirgošanās, agresijas un depresijas stadijas, tik un tā nespēj atbrīvoties ne no nolieguma, ne tirgošanās, ne agresijas, ne depresijas. Tas ir sens aizsardzības mehānisms. Stop krāns, kas noslēpts dziļi mūsu zemapziņā, lai cilvēks, ar kuru notikusi patiesi traģiska nelaime, neaizietu bojā no sāpēm.

Noliegums

Smagi slima bērna piedzimšana vai bērna smaga saslimšana patiešām ir milzīga traģēdija. Un pirmais, ko mēs darām, kad notiek lielas bēdas – noliedzam tās. Jūs zināt šīs sajūtas. Jebkurš, kurš nonācis auto avārijā, atceras, kā dažas sekundes ir truli sēdējis pie stūres un nav varējis noticēt tam, ka notikušais ir realitāte. Jebkurš, kurš ir salauzis roku vai kāju, noteikti atceras, kā brīdi skatījies uz savu salauzto locekli un domājis, ka no brūces rēgojošies kauli tūlīt paši nostāsies savās vietās. Katrs, kuru pametusi sieva vai vīrs, kurš atlaists no darba, ko apzaguši kabatas zagļi, atceras šo pirmo domu – nē, nevar būt.

Tas ir cilvēka psihes aizsardzības mehānisms. Jo smagākas bēdas, jo spēcīgāk tas nostrādā. Pieļauju, ka pasaulē nav lielākas bēdas kā sava bērna smaga slimība. Jebkurā gadījumā šāda mātes uztvere ir tikai dabiska. Viņa ir gaidījusi šo bērnu. Šim bērnam bija jākļūst par viņas laimi. Jāspēlē ar tēti futbolu, jānopūš svecītes dzimšanas dienas tortē, jāiet uz skolu ar puķu pušķi. Un lūk, kļūst skaidrs, ka tādas laimes nebūs. Nē! Nevar būt! Ne ar viņu! Ne ar mani!

Tūkstošiem reižu esmu redzējis filantropus, kas atbraukuši uz bērnu patversmi atvest pamperu paciņu, stāv pie paralizēta bērna gultiņas un šausminās. Nu kā gan māte varēja viņu pamest! Māte?! Savu bērnu!? Bet viņa tajā mirklī neticēja, ka tas ir viņas bērns. Viņa vispār neticēja, ka tas ir bērns. Tajā mirklī viņa vispār nekam neticēja. Noliegums ir stiprāks. Mēdz būt tādi mirkļi, kad noliegums ir stiprāks par jebko pasaulē. Visvecākais aizsardzības mehānisms.

Tirgošanās

Bet paiet kāds laiks. Māte vairs nevar noliegt acīm redzamo – bērns ir slims. Bet pilnā mērā to pieņemt arī viņa nespēj, tas ir pārāk sāpīgi. Un tad viņa sāk tirgoties. Ar visiem pasaulē – ar ārstiem, ar radiniekiem, ar Dievu. Šī sajūta arī jums ir pazīstama. Ja jums ir reiz veikta nopietna operācija, jūs, iespējams, tās priekšvakarā arī ar anesteziologu tirgojāties un uzstājāt, ka jums ir nepieciešama lokālā anestēzija vispārējās vietā. Ne tāpēc, ka lokālā anestēzija ir labāka, bet tāpēc, ka jums bija bail.  

Un, ja jūs kādreiz kāds ir negaidīti atlaidis no darba, jūs arī, visdrīzāk, tajā vakarā aizgājāt uz kafejnīcu ar draugiem. Ne tāpēc, ka draudzīga iedzeršana palīdzēs atrast jaunu darbu, bet tāpēc, ka vēlējāties saņemt no pasaules kādu bonusu par nelaimi, kas ar jums notikusi.

Un, ja kāds no jūsu tuviem cilvēkiem ir saslimis ar vēzi, tad gājāt uz baznīcu un nolikāt svecīti par viņa veselību. Ne tāpēc, ka svecītes palīdz izārstēt vēzi. Jūs vienkārši tirgojāties ar Dievu.

Tieši tāpat rīkojas māte, kam ir smagi slims bērns, ja viņa ir tirgošanās stadijā. Viņa ved bērnu uz svētā ūdens avotu, sirds dziļumos cerot uz brīnumainu izveseļošanos. Viņa iesaistās labdarības pasākumos, kļūst interneta forumu aktīviste, vāc naudu citiem slimiem bērniem, klusībā pie sevis cerot, ka Dievs izglābs viņas bērnu par to, ka viņa rūpējas par citiem. No visiem iespējamiem ārstēšanās paņēmieniem un vietām viņa izvēlas visdārgāko un visgrūtāk sasniedzamo, slepenībā cerot, ka pasaule novērtēs viņas upuri, apžēlosies par viņu, par to, ka viņa ved smagi slimu bērnu uz pasaules malu ar trim lidmašīnām.

Reizēm viņa zemapziņā rīkojas viltīgi, lai notirgotu bonusus sev. Sameklē rehabilitācijas kursus savam bērnam tā, lai viens būtu Horvātijā, otrs Ungārijā, trešais Vācijā, ceturtais Ķīnā. Tāpēc, ka viņai patīk ceļot. Un slepenībā pat pati no sevis ļauj sev ceļot, uzskatot, ka šī ceļošana nepieciešama bērna atlabšanai.

Reizēm viņa nopērk sev dārgu mašīnu. Pat nebūdama bagāta, ielien parādos un nopērk sev Porshe Kayene. Paskaidro, protams, ar to, ka bērna invalīda transportēšanai viņai vajag super komfortablu un super drošu mašīnu. Un šajā brīdī viņai nav iespējams paskaidrot, ka tā ir tirgošanās. Ka viņa pati sev izraksta prēmiju par ciešanām. Tieši tāpat kā jums šķršanās dienā neviens nevarēja ieskaidrot, ka nevajag pirkt sev super dārgu kleitu par pēdējo naudu.

Ir nepieciešams laiks, lai bērna mamma saprastu, ka Dievs netirgosies ar viņu, ka par bērna slimību nebūs Dieva kompensācijas un ka viņš neveiks brīnumu apmaiņa pret svētceļojumu un svecītēm.

Saprotot to, sieviete sāk dusmoties.

Dusmas

Slima bērna mamma dusmojas uz visiem. Uz vīru, kas pametis. Uz vīra māti, kas burkšķ, ka piedzemdējusi bērnu kropli. Uz draudzenēm, kas pārstājušas nākt ciemos. Uz kaimiņiem, kas ieraugot bērnu invalīdu, savus veselos bērnus aizved no bērnu laukuma.

Šīs sajūtas arī jums varētu būt pazīstamas. Izmisuma brīdī arī jūs, visdrīzāk, metaties virsū cilvēkiem, ir vai nav iemesls. Un tagad pareiziniet jums pazīstamo izmisumu ar tūkstoti.

Taisnības labad jāsaka, ka slima bērna mammai bieži vien tiešām ir pamats dusmoties uz apkārtējiem. Vīri tiešām bieži aiziet. Vecmāmiņas tiešām burkšķ tā vietā, lai palīdzētu. Kaimiņi patiešām bieži aizved savus veselos bērnus no bērnu laukumiem, ja tur ir māmiņa ar bērnu invalīdu. Ārsti bieži ir neuzmanīgi un nekompetenti. Ierēdņi vienaldzīgi. Rehabilitācijas centru īpašnieki alkatīgi. Patoloģiskās agresijas posmu, kam iet cauri jebkura smagi slima bērna māmiņa, apkārtējie cilvēki pastiepj garāku un padziļina tāpēc, ka bieži vien patiešām izturas nelietīgi. Bet pat tad, ja tu pūlēsies palīdzēt, smagi slimā bērna mamma tik un tā sakliegs uz tevi par vismazāko sīkumu.

To ir vienkārši jāiztur. Slimā bērna mamma drīz nogurs visiem uzbrukt. Un iekritīs dziļā izmisumā.

Depresija

Kas ir depresija, saprot tikai tie cilvēki, kas paši to pārdzīvojuši vai arī sastapušies ar to pavisam tuvu – saslimušie, slimnieku radinieki un psihiatri. Mēs bieži sakām – man ir depresija, patiesībā domājot man ir skumji.

Nē, depresija – tas nav man skumji. Tas ir simts miljons reižu skumji. Tumsa. Nekādas cerības. Pilnīgs spēku izsīkums. Nāve liekas glābiņš. Pašnāvību cilvēks neizdara tikai tāpēc, ka nav spēka pat roku pakustināt. Smagi slima bērna mamma depresijas periodā klusējot guļ embrija pozā, padriezusies pret sienu. Un jābūt ir pēdējam kretīnam tādā brīdī mammai pateikt – pietiek gulēt, aprūpē bērnu.

Kā likums, šajā periodā viņai ir nepieciešama profesionāla palīdzība. Ārstēšanās ar antidepresantiem. Un kā minimums – rūpes, mīlestība, sapratne, atbalsts un palīdzība saimniecībā. Un jā, kādam ir jārūpējas par bērnu, kamēr viņa guļ, pagriezusies pret sienu.

Paradoksālā kārtā bieži tieši slimais un bezpalīdzīgais bērns palīdz mammai pārvarēt šo depresiju. Viņai vienkārši ir jāpieceļas un jānomaina bērnam autiņbiksītes.

Pieņemšana

Bet reiz viņa pieceļas. Ar skaidru galvu. Ar mierīgu notikušā izpratni. Viņa tagad redz – jā, viņai ir īpašs bērns, bet viņa tagad mīl šīs īpatnības, kā jebkura mamma mīl sava bērna īpatnības – acu formu, matu krāsu, vārdu izrunāšanas manieri. Viņa saprot, ka nav iespējams pavisam izārstēt bērnu, bet ir iespējams viņam palīdzēt. Var iemācīt noturēt galvu, sēdēt, stāvēt, varbūt staigāt. Runāt vai kaut vai lietot neverbālās komunikācijas metodes. Lasīt vai kaut vai skatīties multfilmas. Dzīvot savu patstāvīgo dzīvi vai kaut vai patstāvīgi ēst.

Viņa neatrod atbildi uz jautājumu – par ko man tāds sods, bet vienkārši pārstāj sev uzdot šo jautājumu. Viņa rīkojas. Mierīgi, izlīdzināti, taupot spēkus. Viņa atros palīgus, godīgus, labdabīgus un zinošus. Viņa atraida šarlatānus, lai kādus arī brīnumus tie nesolītu. Viņa pārstāj sapņot par neiespējamām muļķībām, tā vietā viņa plāno ilgtermiņa darbības. Viņa beidzot redz, ka dzīve kopā ar savu slimo bērnu ir viņas dzīve un viņas laime. Un viņa pat saprot, ka bērns, kas ir viņas dzīves vissvarīgākā daļa nav visa viņas dzīve. Ir vēl darbs, draugi, mīlestība. Jānoliek bērnu gulēt, pēc tam jāuzraksta daži darba e – pasti. Bet pastaigas laikā jāatceras ieiet aptiekā un nopirkt grūtniecības testu.

Tā arī ir pieņemšana – piektā un pēdējā bēdu pārdzīvošanas stadija. Pieņemšana, kas ar visu spēku atgrūž šarlatānus un pietuvina izglītotu speciālistu aprūpi. Tas tāpēc, ka ar māmiņu, kas pieņēmusi sava bērna saslimšanu, ir viegli sadarboties, bet grūti viņu apmuļķot.

Bēda gan ir tajā, ka mūsu reālajos apstākļos bērnu ar īpašām vajadzībām mammas pieņem savu bērnu īpatnības vienatnē. Viena vai gandrīz viena. Viņa diemžēl nepievienojas tai sabiedrības daļai, kas jau sen ir pieņēmusi invaliditāti un iemācījusies pielāgot vidi mums apkārt īpašajiem bērniem, bet dzīvo vidē, kas pārpilna baiļu un māņticības. Mamma pieņem savu bērnu tādu, kāds viņš ir, no apkārtējie cilvēki atgrūž viņus abus: izvairās, vaino, rok cēloņus, meklē brīnumainus izārstēšanās ceļus.

Tāpēc bērnu ar īpašām vajadzībām mammas, kas reiz pieņēmušas realitāti tādu, kāda tā ir, nekad vairs nenokrīt atpakaļ iepriekšējās stadijās – noliegums, tirgošanās, naids un depresija.